Manai draudzenei Annai ir 35 gadi. Viņa jau sen ir precējusies, ieguvusi labu izglītību, bet nestrādā – par visu ģimenē rūpējas vīrs. Reiz sarunājāmies un pievērsāmies tēmai par bērniem. Pajautāju, kāpēc viņiem vēl nav ģimenes pieauguma…
Anna tikai pasmaidīja un mierīgi noteica: “To vajadzēja darīt agrāk. Tagad, šķiet, jau ir par vēlu.”
Es viņai atbildēju apmēram tā: “Bet zini, 35 gadi taču ir īstais brīdis, kad laist pasaulē bērniņu. Ja karjera ir sakārtota un dzīvē sasniegts viss, ko vēlējies, tad kāpēc gan neizmantot šo laiku ģimenei? Turklāt tev pat nav jādomā par darbu – vari mierīgi nodoties mammas lomai un būt blakus savam mazulim.”
Bet Annai vienmēr atradās kāds “bet”. Viņa teica, ka tad, kad bērns sāks iet bērnudārzā, viņa jau jutīsies veca, un cilvēki varētu pat padomāt, ka viņa ir vecmāmiņa, nevis mamma.
Es pieminēju dažādus piemērus – taču šodien daudz sieviešu kļūst par mammām arī četrdesmit gadu vecumā vai vēlāk. Bet tas viņu nepārliecināja. Tad arī sapratu – laikam jau ne viņa, ne viņas vīrs nemaz īpaši nevēlas kļūt par vecākiem.
Vienu reizi, kad aizbraucu ciemos pie Annas un viņas vīra, biju patiesi pārsteigta. Izrādījās, viņi ir īsti kaķu mīļotāji – mājās mīluļu bija tik daudz, ka nemaz nevarēja visus saskaitīt!
Katram no viņiem bija doti cilvēku vārdi, un redzēju, cik ļoti pāris mīl un lutina savus pūkainos draugus. Viņi tos bužināja, runājās kā ar bērniem, un es pie sevis nodomāju – varbūt tāda pati mīlestība un rūpes būtu skaisti redzēt arī attiecībās ar bērniem.
Es saprotu – katrs dzīvo, kā pats uzskata par pareizu. Bet tomēr… bērni taču ir mūsu turpinājums. Godīgi sakot, man radās doma – jā, kaķi ir mīļi, bet vai viņi būs tie, kas vecumdienās būs blakus, kad to visvairāk vajadzēs?
Ko jūs domājat par šo? Vai piekrītat manam viedoklim, vai varbūt redzat to citādi? Padalieties savās domās komentāros – būs interesanti palasīt!
